Ekonomika un Bizness Atpakaļ

Emsis: Šodien pietrūkst cilvēcības, visi balstās uz birokrātiskiem noteikumumiem

Emsis: Šodien pietrūkst cilvēcības, visi balstās uz birokrātiskiem noteikumumiem

Indulis Emsis, ekspremjers un ekspolitiķis, bioloģijas zinātņu doktors, Zaļās partijas biedrs, šobrīd strādā konsultāciju firmā Eiroprojekts, kas nodarbojas ar pašvaldību, valsts un privātpersonu pasūtījumiem attīstības projektu jomā. Tie ir projekti enerģētikā un ostu attīstībā, projektu sagatavošana un analītika, kā arī ietekmes uz vidi pētījumi. Indulis Emsis arī sadarbojas ar universitātes studentiem vides biotehnoloģijā, un tās ir trīs jomas, kuras analizē Indulis Emsis: ūdenssaimniecība, atkritumu saimniecība un enerģētika.

- Jūs par dabu sākāt domāt un rūpēties jau 70. gados. Vai toreiz bija vienkāršāk sargāt dabu nekā šodien?

- Tehnisko iespēju un naudas šodien ir vairāk, un tā ir viena daļa. Bet otrā daļa ir cilvēks: toreiz strādājām ar patiesu entuziasmu, visiem rūpēja daba un vide, visi bija gatavi strādāt, neskaitot stundas un naudu maciņos. Cilvēkiem bija misijas apziņa, arī ierēdņiem. Šobrīd viss ir totāli nomainījies. Tagad - ja uz papīra kaut kas ir uzrakstīts, tad darām tā, kā uzrakstīts! Viena vienīga burta kalpība bez radošuma un entuziasma. Bet visu taču nevar ietērpt normās, ciparos, prasību kopās! Sistēma kļuvusi ļoti birokrātiska un ierēdnieciska, un, ja cilvēks vēlas kaut ko atrisināt, viņš ir spiests lūgties un gaidīt. Protams, cilvēkam tādā gadījumā ir vajadzīgs konsultants vides jomā - un tas man, protams, ir izdevīgi. Cilvēkam ierēdniecība gāž virsū tādu informācijas apjomu, viņam jātiek galā ar tik milzīgu papīru apjomu, ka nereti uzņēmējs atmet ar roku savam projektam... Šodien pietrūkst cilvēcības un iejūtības, pietrūkst vēlmes palīdzēt, visi balstās uz birokrātiskiem noteikumiem.

- Cilvēki kļūst vienaldzīgāki?

- Jā, tieši tā. Bet arī ierēdniecību var saprast: par kļūdīšanos ierēdņus bargi sodīs, un kļūdīties ir viegli. Pārbirokratizētā sistēma aiz papīru kalniem ir pazaudējusi jēgu: kāpēc vispār šī sistēma savulaik ir veidota? Tagad, kad nereti strādāju uzņēmēju pusē, bieži vien dzirdu smagus stāstus par to, ka viņi ir gatavi investēt, bet investīcijas beigu beigās netiek pieņemtas... Piemēram, Liepājas pusē bija paredzēts būvēt vēja parku, investīcijas - 80 miljoni eiro, mēs trīs gadu garumā veicām ārkārtīgi skrupulozu ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN), pabeidzām to sekmīgi, dabūjām atļauju no valsts pārvaldes institūcijas, ka šo vēja parku drīkst būvēt, pašvaldība akceptēja un... Taču pārzaļi zaļie pārsūdzēja šo lēmumu administratīvajā tiesā. Nu kopā ir pagājuši septiņi gadi kopš idejas sākuma, bet nekas nenotiek. Tiesas pirmā instance nolēma, ka aiz piesardzības neļaus būvēt. Uzņēmējs trīs gadus maksāja par IVN pētījumu, pēc tam vēl četrus tiesājās... Tad kāda var būt uzņēmēju paļāvība uzsākt nākamo projektu? Tādu gadījumu ir daudz. Tāpēc es palieku arvien skābāks, kaut arī pats esmu veidojis šo vides aizsardzības sistēmas politisko pamatu un normatīvo aktu bāzi. Redzu, ka esam pazaudējuši pozitīvo attīstības virzību. Labticīgi cilvēki, kas visu vēlas izdarīt pareizi, bieži vien uzķeras uz birokrātiskajiem āķiem, un Latvija zaudē uzņēmējus un investīcijas.

- Tad kur ir tā robeža, kur beidzas saprātīga dabas aizsardzība un sākas - kā jūs sakāt - «pārzaļo» sektantisms ar sila septiņkājīšu biotopiem, kurus nekādā gadījumā nedrīkst aizskart?

- Robeža ir jēgpilna rīcība. Cilvēki nereti piesedzas ar normatīvajiem aktiem, tos tulkojot gluži brīvi, nereti pat pretēji. Un tad, kad iesaistās tiesa, kas nav kompetenta konkrētajā jomā, tomēr neuzaicina ekspertus, tiek izlemtas brīnumu lietas. Latvijā reizēm ir tā, ka viens otrs grib būt svētāks par Romas pāvestu, tas ir, zaļāks par zaļu. Varbūt tomēr izvēlēties vidusceļu - būt zaļi, tīri un saudzīgi pret vidi, bet vienlaikus arī ļauties attīstībai mūsu reģionā. Šo balansu, protams, grūti atrast. Mēs intuitīvi esam zaļie, mēs zinām - kā ir pareizi un kā nav pareizi, un tas nav jāraksta uz papīra, tas vienkārši tā ir. Var būt arī tā - mums jāseko tam, kas ierakstīts normās, bet tur taču var būt ierakstīts nepareizi! Līdz ar to viss kļūst samudžināts, un aiz šīs samudžinātības pazūd reālais zaļums. Bet iedomāto «zaļumu» visbiežāk izmanto politiskām intrigām, izmanto, lai «nožņaugtu» konkurentu un attīstību. Un tas vairs nav ne godīgi, ne zaļi. Tāpēc mums jāatgriežas pie zaļās sirdsapziņas - pie tās, ko kādreiz piesauca Arvīds Ulme. Viņš nezināja tos likuma pantus, bet zināja, kas ir īsts zaļums. Bet šodien ar vieniem zaļiem ruļļiem pārbrauc pāri zaļās enerģētikas attīstībai...

- Zaļā enerģētika, šķiet, ir dārgāka par tradicionālo...

- Nē, nav. Stāsts ir par to, ka Ministru kabinets pamanījās sapurgāt zaļo enerģētiku, iekļaujot obligātā iepirkuma sistēmā arī Krievijas gāzi... Līdz pat 70% no summas, kas tiek iekasēta par obligāto iepirkumu, aiziet šai gāzei. Un tad mums mēģina iestāstīt, ka zaļā enerģija ir ļoti dārga. Šī gāzes narkotiskā adata bija tik tuvu valdības dibeniem, ka viens otrs sāka domāt ar to galu, ar kuru nevajadzētu domāt... Tagad cilvēkiem iestāstīt, ka ūdens, vējš un biogāze nav pie vainas, ir ļoti grūti. Bet pasaulei jāiet uz zaļo enerģiju. Tad, kad gribam būtu labiņi, mēs klimata konferencēs solāmies cīnīties pret globālajām klimata izmaiņām, taču tad, kad jāatbild uz jautājumu - kurš to darīs? Zemkopības, Ekonomikas vai Satiksmes ministrija? - visi saskatās un atbild: mēs ne!

- Latvijas mazās upes tiek vienkārši izķēzītas, būvējot uz tām hesus. Tā arī ir «labā zaļā enerģija»?

Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA.



Resursi internetā: Emsis: Šodien pietrūkst cilvēcības, visi balstās uz birokrātiskiem noteikumumiem

Izsoles

Visas izsoles