Laiks: 30.01.2012, 19.30
Vieta: MSA „Lužņiki”
AHK „Dinamo” (Maskava) — „Dinamo” (Rīga) — 4:3.
 

Protams, mēs ļoti gaidījām šo spēli. Gan tāpēc, ka šajā sezonā izbraukuma spēles nes vairāk prieka, gan tāpēc, ka spēlētājiem vajadzēja sadusmoties pēc visai neizteiksmīgās un nesaturīgās ieprieksējās tūres spēles. Bez tam, “Lužņikos” bija izsēdies, skaita ziņā, visai iespaidīgs rīdzinieku desants, tāpēc komandai atbalsts bija jājūt.  

Rezultāts ir zināms visiem, tā kā netēlošu detektīvu, bet uzreiz ķeršos pie secinājumiem. Manuprāt, viss beidzās ar par sevi pārliecinātākās un pragmatiskākās puses uzvaru. Rautakallio komandas problēma ir tā, ka viņi neprot veidot rezultātu. Kustība ir, spiediens uz pretinieka vārtiem ir, cīņas ir daudz, metienu- daudz, bet rezultāta nav. Mēs pat varam aizmirst „starpposma” vārtu guvumus, lai pietuvinātos pretiniekam, bet izšķirošajos metienos, kad pretinieks ieslēdz visu savu koncentrāciju, lai tos atvairītu, mums nekas nesanāk. 

Maskavieši, šajā spēlē, neizdarīja neko pārdabisku, viņi tikai mierīgi un pārliecinoši izmantoja savas iespējas, kuras mēs paši viņiem arī devām. Rezultāts 3:0, laukuma saimnieku labā, astotajā spēles minūtē, nav nekas cits, kā vien triju, mūsu aizsardzības, kļūdu izmantošana. Turklāt vārtsargs Holts, kurš daudz reižu sezonas gaitā tika kritizēts par savām kuriozajām kļūdām, šoreiz izrādījās citu kļūdu ķīlnieks. Ceturtās minūtes sākumā Sprukta trijnieks, kā tas bieži ar viņiem šajā sezonā gadās, iestrēga uzbrukuma zonā un koncentrējās uz centrālās ass blīvumu. Pie kam, mūsu aizsargi nepaspēja laicīgi noreaģēt uz šo biezokni un palika uz zilās līnijas, kad maskaviešu saspīlējums izšāva, kā atspere, izmetot atrāvienā Komarovu  un Aņisinu.  Īpaši bēdīgi ir tas, ak mūsu kapteiņa funkcionālais stāvoklis neļauj viņam efektīvi darboties aizsardzībā. Cik reižu mēs šosezon esam redzējuši, ka viņš ļauj uzbrucējiem, pat bez jebkādas apspēlēšanas, vienkārši izlekt sev no mugurpuses un nozagt ripu. Tieši otro variantu arī nodemonstrēja „nana- uzbrucējs” Aņisins. Manuprāt, ja ir saprātīgi ļaut Ozoliņam spēlēt šo sezonu līdz galam, tad tikai labās malas uzbrucēja pozīcijā, jo aizsardzības līnija, ar viņa piedalīšanos, kļūst ārkārtīgi nedroša.

Apsteidzot notikumus, pateikšu, ka trešie vārti kļuva par vēl vienas Ozoliņa kļūdas un viena nelaimes gadījuma rezultātu: Sandis, nevainīgā situācijā, netrāpa pa ripu, pēc kā, steidzīgi, izmet to tieši, skrienošajam uz priekšu, Kokarevam uz nūjas. Tālāk seko Kokareva metiens, un ripa, atlekusi no Ozoliņa nūjas, „iziet cauri” Holtam. Par otrajiem vārtiem ir pietiekami pateikt vien to, ka tas bija aizsargu neveiksmīgas spēles rezultāts skaitliskajā mazākumā, protams, ir jābloķē „slēptie” metieni, nevis jāsargā zonas pie saviem vārtiem. Un, lai beigtu runāt par nepatīkamo, uzreiz, apstāsimies pie ceturtā mūsu vārtu guvuma, jau otrajā periodā. Tā bija klasiska atspēlējošās komandas „apciršana” uzbrukumā ar aizsarga izgāšanos (Sotnieks), kurš izrādījās priekšā uzbrucējiem, bet neviens neuzskatīja par vajadzību viņam palīdzēt. Klasisks izgājiens divi pret vienu, lieliska Vjačeslava Kozlova piespēle, kura otro akcijas dalībnieku izvirzīja tukšā stūrī ar ripu uz nūjas lāpstiņas. Jūtam līdzi vārtsargam un mācāmies, mācāmies un mācāmies…  

Ir vēlēšanās uz to visu raudzīties kā uz, kaut ko, neloģisku, un norakstīt uz totālu neveiksmi. Taču produktīvāk ir šo vēlēšanos pārvarēt un atzīt, ka laukuma saimnieki parādīja augstāku klasi, mērķtiecību uz rezultātu un māku no pusmetriem, kurus mēs paši viņiem noorganizējām, izspiest maksimumu.

Pēc tik drausmīga sākuma, Holts tika sūtīts rezervē, kur pavadīja spēles atlikušo daļu, pēc aculiecinieku liecībām, ārkārtīgi drūmā stāvoklī. Viesu sektors arī reaģēja iz notiekošo, un pārtraukumā nomainīja bundzinieku. Kaut gan, bundzinieks, ne pie kā, nebija vainīgs…

Speciāli pie mūsu gūtajiem vārtiem neapstāšos. Malači, ka atgriezāmies spēlē un parādījām pretošanos! Komanda parādīja, ka tai ir raksturs, precīzāk, reizēm ir.

Turpināšu ar secinājumiem. Iesākumā mazliet (Rīgas) balzama. Mums ir parādījies vārtus gūt spējīgs trijnieks. Runa iet par Hossa- Luceniusa- Ankipāna kombināciju. Atgriezies Hossa- spēlētājs, kura mestās ripas lido tur, kur vajag, kurš var tieši iemest, tai laikā, kad pārējiem, labākajā gadījumā, izdodas tikai dažreiz iebakstīt.

Kāpēc tā? Atcerēsimies, cik metienu pieskaroties vai momentālus plaukstas metienus ir veikuši pārējie spēlētāji. Atbilde: ārkārtīgi maz! Pārsvarā, spēlētājs, saņēmis ripu, sāk uzlabot pozīciju un, ja lieta, tomēr, nonāk līdz metienam, tad  runa ir par metienu ar nūjas atvēzienu, kas ir gards kumoss jebkuram, sevi cienošam, vārtsargam. No otras puses, arī piespēles kvalitāte varētu būt labāka. Pēc tādām piespēlēm ir ārkārtīgi grūti mest ripu ar vienu pieskārienu. Tā kā treniņos vajadzētu uzrīkotu sava veida „atbildes plānu”: kvalitatīva piespēle- labs metiens, tai laikā, kad rodas iespaids, ka tiek apstrādāta tikai „skraidīt un grūstīt” tēma.

Patīkami skatīties uz Bičevska virknējumu. Jā, viņi negūst vārtus, bet viņi arī neielaiž vārtus. Spēlē aktīvi, pašaizliedzīgi, droši, turklāt pārsvarā, pretinieka zonā. Gribētos ticēt, ka vārti būs.

Tagad par nepatīkamo. Sprukta trijnieks, kurš uz saviem pleciem nesa visu komandu pus’ regulāro turnīru, vienkārši jūk ārā. Tāds iespaids, ka puiši viens otru vairs nepazīst. Piedevām, tā paša Sprukta funkcionālais stāvoklis, liek dziļi aizdomāties.

Aleksandrs Linde, Maskava, Dinamofans

Resursi internetā: BUNDZINIEKS(ģitārists) NEBIJA VAINĪGS
Foto: DinamoFans.eu

• Komentārs...
• Pievienot komentāru