Šoreiz mēs sarunājamies ar Rīgas „Dinamo” leģionāru Džeimiju Lundmarku. Mēs pārrunājām daudz tēmu, kuras gan bija vairāk saistītas ar viņu pašu, nevis ar Latvijas klubu KHL.

Golfs, kukurūza un zviedru gaļas bumbiņas 

Jums ir hobijs?

-Jā, man ļoti patīk šaut. Parasti tā ir „Skeet shooting” -  šaušana mērķī, vai kā saka, pa šķīvīšiem. Vasarā es piedalos šaušanas turnīros, bet,  protams, nevar aizmirst par tādu spēli kā golfs. 

Droši vien esat bijis arīSanda Ozoliņa golfa laukumā!

-Esmu par to dzirdējis, taču šajā sezonā es pārāk vēlu pievienojos komandai un neizdevās uzspēlēt, bet runā ka esot lieliski.

Kuru no sporta veidiem Jums patīk skatīties, nevis spēlēt pašam?

-Amerikāņu futbolu, hokeju un golfu, kaut arī pats to spēlēju.

Krievijas un Latvijas iedzīvotājiem amerikāņu futbols ir kaut kas nesaprotams.

- Jā, bet amerikāņu futbols, starp citu, piesaista daudz skatītāju. Cita mentalitāte, cits arī viss pārējais. Bet vispār es saprotu,  kāpēc citiem nav interesanti. Cilvēkiem arī patīk  dažāds hokejs, vienkārši nesakrīt viedokļi. 

Parasti skatāties visu spēli  vai tikai  atsevišķus momentus?

- Pietrūkst laika un tāpēc es skatos tikai svarīgākos spēļu momentus. Reti redzu visu spēli – visbiežāk tās  ir kaut kādas detaļas, kā arī spilgti, atmiņā paliekoši brīži… 

- Kura NHL komanda  Jums ir vistuvākā?

Ja man ir jāspriež no līdzjutēja viedokļa, tad Pittsburga, apbrīnoju Krosbiju. Komanda bieži uzbrūk un tādas spēles ir neticami interesanti un aizraujoši skatīties.

Patīk ass sižets? Tad varbūt „Detroita” ir tuvāka?

- Jā, tā arī laba komanda… Dacuks, vispār ir labākais līgas spēlētājs. 

Mēs ar Jums satikāmies un es pēkšņi uzzinu, ka Jums ne pārāk garšo suši. Kas jums garšo?

- Nē, man garšo suši, taču tikai ne tie rolli, kuri pagatavoti. Es nevaru skatīties uz pārāk svaigu, kas nav pagatavots uz uguns. Skaties, Tev šādi garšo? (rāda man rollu bildi ar nosaukumu „Filadelfija”) 

Jā, man garšo..

- Tiešām? Nē, es labāk apēdīšu to, kas ir „pagatavots”. Kad vasarā atrodos mājās,tad es pats ļoti daudz gatavoju. Es taisu kaut ko vienkāršu- steiku vai arī kaut ko  vīrišķīgu. Parasti kopā ar kartupeļiem un kukurūzu. Tur, kur mēs dzīvojam, kukurūza aug gandrīz visur un mēs varam to noraut un uzcept- tas ir pats iecienītākais. Zini, kad kukurūza ir  uz tāda kociņa un vēl karsta? Vēl man ļoti garšo zviedru gaļas bumbiņas. Grūti paskaidrot kas tas ir, tas vienkārši ir jānogaršo! No dzeramā man  pirmajā vietā ir ūdens, taču man garšo arī ābolu sula.  

Bet pasūtījāt Spraitu!

-Ir vajadzīgas pārmaiņas! Katru rītu vāru sev kafiju, kaut gan agrāk to nemaz nedzēru. Varētu teikt, ka esmu sācis to dzert tikai pēdējā gada laikā, tās arī ir sava veida pārmaiņas.

Neticu, ka vienkārši melnu kafiju…

- Bet, protams, es kafijā pieberu arī  cukuru un pieleju pienu. Nē, vienkārša kafija, bez pildījuma, nav priekš manis. (smaida)  

Droši vien esat arī ticis līdz latviešu nacionālajai virtuvei!

-Man šķiet, ka esmu kaut ko tādu ēdis, bet diemžēl neatceros nosaukumu.

“Lido”?

- Jā, tieši tā ir tā vieta. Tur ir daudz dažādu ēdienu. Pēc apmeklējuma radās latviskas asociācijas. Mēs kādu laiku pirkām vienu un to pašu. Bet šobrīd  patiešām nevaru atcerēties.

Top gun, Call of duty, Coldplay– Džeimija Lundmarka komplekts 

Kāda ir Jūsu mīļākā filma?

-Blēži (Rounders)! Laikam arī „Top gun”. Tā ir veca  un tajā ir arī aeroplāni, ļoti laba. 

 Vai tā ir 1980-to gadu filma?

- Tā vienlaicīgi ir gan veca, gan arī mūžīga. Vai tiešām Tu to neesi redzējusi? Ak, Dievs! Toms Krūzs, Vels Kilmers… 

Steidzami pasūtīšu!

- Pasteidzies!

Pāriesim pie notīm! Vai Jūsu dzīvē ir daudz mūzikas?

-Es klausos absolūti visu, bet ja ir jāizvēlas, tad lai tas ir hip hop, piemēram, Jay Z.

Daudzi hokejisti iedala mūziku divās grupās – „pirms hokeja” un „pēc hokeja”. Arī Jūs tā darāt?

- Es klausos absolūti visu, vienkārši, to ietekmē laiks. Pirms spēles es klausos kaut ko spēcīgu -  pop- pank. Pēc spēles parasti klausos  Coldplay, tā varētu būt mana mīļākā grupa.

Kurš ģērbtuvēs ir DJ?

-Guņa! (Guntis Galviņš) Dance, tehno, Tiesto… enerģiska mūzika, kura palīdz noskaņoties spēlei.

 Tiesto, noteikti, pēc Hossas atgriešanās Rīgā skan ļoti bieži.

-O, nē, arī pirms Hossas atgriešanās Rīgā tā  skanēja, bet  tagad diezgan bieži atkārtojas. (smaida) 

Vai Jūs spēlējat arī datorspēles?

- Kad mana ģimene nav ar mani, tad es ļoti daudz spēlēju “Call of Duty”.  Man šī spēle ļoti patīk!

Mūsu komandā ir arī šopaholiķi. Vai Jūs piederiet pie tiem?

-Es dažreiz iepirkšanos izmatoju relaksācijai, bet tas nenotiek bieži. Dažreiz kļūst jautrāk un vieglāk, kad kaut ko nopērc un palutini sevi. Arī Rīgā mēdzu pastaigāt pa veikaliem. Es dzīvoju Vecpilsētā, centrā, tāpēc man ir iespēja patstāvīgi skatīties uz vitrīnām. 

O, Jūs nedzīvojat mūsu „debesskrāpī” kopā ar pārējiem leģionāriem?

-Nē, es vēlējos dzīvot tuvāk arēnai. Man patīk, ka apkārt ir daudz restorānu un, ka es varu pastaigāties, nevis kaut kur braukt ar mašīnu. Es varu iziet un paēst kaut kur pilsētā – tā ir centra dzīvokļu priekšrocība.

Vai tas nozīmē, ka Jūs vienkārši var satikt Vecpilsētā?

-Jā,tā ir,  bet parasti es uzvelku kapuci un  cepuri uz acīm, un eju. Man patīk pastaigāties, elpot svaigu gaisu, kā arī izmēģināt jaunus ēdienus kafejnīcās. Tā man būtu jābrauc ar mašīnu, taču es varu vienkārši pastaigāties. 

Vai Jums vispār ir interese par automašīnām?

-Man patīk Porche, bet šādas mašīnas man nav. Tagad man ir Cadillac Escalade, ar to arī braucu. 

Bronzas krāsā? Kā Jums patīk vācu automobiļi?

- Nē, melns, kad tika  noslēgts pirmais līgums NHL, es nopirku sev BMW -  tai  jau ir 12 gadi, bet man neceļas roka to pārdot vai kaut ko ar šo mašīnu izdarīt. Tā ir mana pirmā mašīna, es to mīlu, un ar to ir saistītas daudz, patīkamas atmiņas. 

Noteikti, trešās sērijas.

-Nē, man bija maza mašīnīte, no otrās sērijas.  

Hokejs līdz tumsai- bērnība Kanādā.  

Jums ir brāļi vai māsas? Ģimenē ir sportisti?

-Man ir brālis, viņš ir jaunāks par mani. Viņš ir dzimis 1984. gadā- viņam ir 27 gadi, viņš bija hokejists, spēlēja hokeju.   

Profesionālā vai amatieru līmenī?

-O, viņš apmēram trīs gadus spēlēja profesionālā līmenī Vācijā.

Varbūt viņš ir ticies ar Arvīdu Reķi?

-Nē, viņš spēlēja Vācijas otrajā divīzijā, tāpēc viņi nav tikušies. Viņš, starp citu, ir aizsargs. 

Jūs jau no bērnības gribējāt būt hokejists?

-Esmu dzimis Kanādā- tur gandrīz visi grib būt hokejisti. Mēs nācām mājās no skolas, metām savas mantas kur pagadās, un skrējām laukā, lai spēlētu hokeju… un tā līdz tumsai. Tad atkal nāca jauna diena un mēs atkal skrējām uz hokeja laukumu pēc skolas. Zini, es dažreiz iedomājos par to, ka esmu laimīgs, jo hokejs ir darbs un hobijs vienlaicīgi. Iemīļotais darbs- tā ir laime. Es spēlēju ne tikai lai izdzīvotu, bet cenšos arī paaugstināt savu līmeni. Tas man nozīmē ļoti daudz. 

Jūsu vecāki priecājās par to, kad uzzināja, ka jūs vēlaties kļūt par hokejistu?

- Viņi bija priecīgi. Mans tēvs bija mans treneris, tāpēc liela pateicība par to, ka esmu tik tālu ticis, pienākas viņam. Mamma mani vienmēr atbalstīja- viņa mani nogādāja uz treniņiem sešos no rīta! Atbalsts bija liels. Kanāda- tā ir īpaša dzīve, tāpēc iet pret hokeju ir neiespējami. Man vecāki palīdzēja visur, kur vien varēja. 

Skola taču arī bija! Attiecīgi- atzīmes…

-Jā, atzīmes man bija labas, kamēr mani pavisam „neievilka” hokejs, un es nesāku maz laika veltīt mācībām. Matemātikā, starp citu, veicās vislabāk.  

Tellkvistam patika vēsture, Jučeram- fizika, bet Jums- matemātika…

-Jā, man patīk skaitļi, patīk tos redzēt un  saprast to būtību. 

Kura ir Jūsu bērnības mīļākā komanda?

- Viennozīmīgi, Edmontona! Es tur dzīvoju un tajā  laikā viņi izcīnīja kausu gandrīz katru gadu. Veins Greckis- tas ir lieliski. Esmu tiešām laimīgs bērns, visapkārt manai pilsētai bija vienas vienīgas uzvaras. Greckis- labākais spēlētājs, leģenda.

Spilgta karjera un patīkami „domājumi” 

Vienmēr ir interesanti uzzināt kaut ko par Ziemeļu hokeja līgu. Padalīsieties informācijā par šo līgu arī Jūs?

- Tā ir kā junioru līga – 16 līdz 20 gadus jauniem cilvēkiem. Tevi var „nodraftēt” tad, kad Tev ir 14-15 gadi. Pēc drafta man bija 17 un es, pēc noteikumiem, dzīvoju svešā ģimenē. Gandrīz kā profesionālā komandā- tu esi patstāvīgs, tev pašam jārisina savas problēmas, tu brauc apkārt pa dažādām pilsētām. Man, 17 gados, tā bija liela pieredze. Es ļoti ātri izaugu, man radās savi priekšstati, domas par to, ka man pašam jānodrošina sev dzīve. 

 Jums ir liela NHL komandu krājkasīte. Vai no visām komandām kāda ir īpaša?

- Protams, Reindžers. Es dzīvoju Ņujorkā četrus gadus un spēlēju tur. Tā bija komanda, kura ķērās pie manis un uzņēma mani. Šai komandai ir ļoti bagāta vēsture un spēlēt Reindžers arēnā bija kaut kas tāds, ko es nekad neaizmirsīšu. Tā laikam ir mana mīļākā vieta. Tur ir tik dažādi cilvēki un kultūras. Tā, uz visiem laikiem, ir mana mīļākā pilsēta. 

 Bija laiks, kad Jūs spēlējāt Kalgari, bet pēc tam devāties uz Maskavas „Dinamo”, uz Krieviju. Tiek uzskatīts, ka no Krievijas atgriezties NHL ir grūti. Tā tas ir?

- Man šķiet, ka pēdējā reize, kad es atbraucu uz Krieviju, bija mazliet nelaikā. Man bija 25- 26 gadi, es jutos lieliski, bet sapratu, ka tas nav tas īstais laiks, lai atbrauktu. Es netrāpīju īstajās sliedēs, tāpēc tagad domāju, ka mazliet par agru pametu NHL. Man bija vēlēšanās atgriezties un es to arī izdarīju. Man bija iespēja, cilvēki man palīdzēja, un es atgriezos. Spēlēju un viss bija kārtībā. Zini, ja es atrodos šeit, tad tam tā ir jābūt. Es pret to izturos filozofiski, tas ir, ja tā notika, tad tas ir pareizi un nedrīkst rezultātu. 

Jūsu karjerā bija daudz pārmaiņu. Tas ir grūti vai esat pieradis?

- Man patīk pārmaiņas. Mana ģimene arī pārbrauc kopā ar mani, mēs spējam noķert vilni. Protams, ir labi, ja ir viena komanda, kur tu stabili stāvi uz kājām, bet ja jāpošas ceļā, mēs vienmēr esam gatavi. Bez kaprīzēm vai tamlīdzīgi.

Vai Jums ir pirms spēles tradīcijas?

- To ir tik daudz, ka visas pat nevar uzskaitīt. Zini, tā ir vesela ceremonija, kad domā par to, bet it kā dari visu automātiski.

Tas ir noslēpums?

-Nē, protams. Tu piecelies, duša, ēdiens, kafija, pēc tam iesildīšanās, bet pēc tam es pārskatu visas savas nūjas. Man vienmēr, pirms spēles, ir vienas un tās pašas kustības, es  vispirms uzvelku kreiso pusi un vispār ir ļoti daudz dažādu sīkumu. 

Ar vārtsargiem, pirms spēles, vispār nesarunājas…

-Nē, ar mani mierīgi var runāt. Vienkārši, es parasti koncentrējos spēlei un neviens man nepiesienas ar kaut kādām speciālām sarunām. Es sāku koncentrēties vēl pirms ierašanās arēnā, vēl pirms miega. Pārdomāju dažādas situācijas nākamajā spēlē, es domāju par to, kā rīkošos, ja notiks kaut kas neparasts. Pirms pašas spēles es sagatavojos fiziski, bet manas domas jau ir tīras. 

Parasti par leģionāru brīvo laiku ir daudz zināms- kompānija, ar Holtu priekšgalā, kaut kur Vecrīgā spēlē biljardu, bet par Jums, nekas nav zināms.

 -Sezonā es nevaru atļauties tā stipri atslābt. Es varu iziet papusdienot vai pavakariņot kopā ar kolēģiem, taču tagad esmu pieaudzis un saprotu, kas manam ķermenim ir vajadzīgs. Es zinu, ka pēcpusdienā  mierīgi braukšu mājās un atpūtīšos. Protams, neizpaliek arī tikšanās ar puišiem, bet ir vajadzīgs laiks arī sev. Domāju, ka vecpilsētā mani redzējuši maz cilvēku- tas taču nav slikti, vai ne? Šobrīd ir sezona un tas ir mans darbs. Mans uzdevums ir labi aizvadīt sezonu un es cenšos to izdarīt.

Kāda ir Jūsu attieksme pret kaušļiem un kautiņiem uz ledus?

- Man patīk tādas detaļas spēlē- tās veido hokeja kopumu. Kad Karsums “ieliek” kādu apmalē – tas ir forši. Kad biju jaunāks, tad es varēju ar kādu izkauties, taču tagad ar dūrēm īpaši nevicinos. Tu vari iziet laukumā, izdarīt kaut ko nereālu un dot spēlei startu- publika iedegas, spēlētāji uzsprāgst, tu esi uzlabojis spēles gaitu! 

Atceraties Kšištofu Olivu?

-О, esmu pat spēlējis ar viņu kopā! Viņš bija lielisks ”kauslis” un lieliski darīja savu darbu, tika ar to galā uz „urrā”! Liekas, ka viņš ir no Polijas.  

Rīgā Jūs nekaujaties, tikai kaut ko kliedzat pretiniekam…

-О jā, dažreiz man patīk pretinieku pakaitināt. Vienmēr atradīsies daudz spēlētāju, kuri kausies, bet man vienmēr paticis ar viņiem parunāt. Es varu viņiem kaut ko pateikt, uzkliegt, un viņi jau vairs nevarēs koncentrēties spēlei. Tas mani koncentrē spēlei, bet viņus tieši pretēji- izsit no ierindas. Tas ir gadījuma jautājums. 

Pat Jūsu avatars tvīterī daudz ko izsaka! Un arī uz noraidīto soliņa Jūs kaut ko bubināt sev zem deguna….

-О jā, tas tiesa. Es tā vienmēr daru, tas ir nācis līdzi no Kanādas, laikam.

Kurš ir Jūsu karjeras augstākais punkts?

- Kalgari! Pēdējā sezona bija tiešām lieliska! Tas bija tas laiks, kad es uz ledus veicu tādas virāžas… Pašam bija prieks par savu spēli. 

Vai ir atmiņas arī par neparastām spēlēm?

-Jā, atceros kā mums salūza autobuss un mēs trīs stundas gaidījām, kamēr  viņu salabos. Trīs stundas, vari iedomāties?

Nedaudz par Rīgas „Dinamo” 

Šo gadu, Jūs kopā ar komandu, sagaidījāt lidostā, pēc atgriešanās no Špenglera kausa.

-Jā, tas jau bija Jūsu, latviešu Jaunais gads! Vēlāk, kad tikām galā ar mantām, mēs to sagaidījām Rodžera (Rodrigo Laviņa) un viņa sievas Janas kompānijā. Bija tiešām forši.

Vai Jums ir labākais draugs komandā?

-О, mums ir lieliska komanda, vesela grupa spēlētāju. Izbraukumos visvairāk laika pavadu Frederiku Vargu. 

No malas skatoties nemaz nevar pateikt, ka draudzējaties. Kurš no latviešiem ir labs Jūsu draugs?

-Karsums, Sprukts- parasti, tā ir mana kompānija. Godīgi sakot, grūti atdalīt draugus no vienkāršām paziņām, mēs visi draudzējamies! Visi palīdz, visi sarunājas. Mēs visi esam draudzīgi. Lūk, ar Sašu draudzējamies. Viņš, starp citu, lieliski runā angļu valodā.

Tas gan ir pārsteigums, jo runā, ka viņam tas esot grūti.

- Nav taisnība. Viņš lieliski runā. Mums ir bijušas gan pusdienas, gan vakariņas,  viņš lieliski sarunājās ar mani, viņš visu saprata un uzturēja sarunu. 

Vai ir grūti pierunāt ārzemju spēlētāju atbraukt un spēlēt KHL?

-Es nezinu, es vienkārši biju bijis Rīgā, kad saņēmu vīzu, lai lidotu uz Maskavu, lai spēlētu „Dinamo”, tāpēc uzreiz izdarīju secinājumus par pilsētu. Man patīk spēlēt Rīgā, te ir viss -  līdzjutēji, laba arēna, skaista, klusa pilsēta. Es gribēju šeit spēlēt un es to arī daru.

Esmu dzirdējusi par vasaras hokeja nometni ar Džeimiju Lundmarku. Pastāstīsiet?

- Jā, mēs šo lietu sākām pagājušajā vasarā. Tas saucas «Top marks hockey with Jamie Lundmark».Tā ir piecu dienu nometne bērniem no 9-12 un arī  no 12-15 gadiem. Mēs palīdzam bērniem, veidojam viņiem noteiktu pamatu, kaut nelielu pieredzi. Man tas ļoti patīk, tas ir domāts man. 

Vai tā bija Jūsu ideja?

-Jā, mana. Es to aizsāku un man palīdzēja kāds cilvēks no manas pilsētas. Viņš tur spēlē un man palīdz. Tas ir lieliski kā  bērniem, tā man. Man ļoti patīk ar to nodarboties. 

Mums bija tāds spēlētājs Broks Trotters. Aizvadīja labu sezonu, taču uzķērās uz Monreālas „slideno” piedāvājumu. Kā Jūs, viņa vietā rīkotos?

- Es nezinu visas pāriešanas detaļas, taču es, visdrīzāk, neaizietu. Aiziešana, tas ir noteikts risks, bet man šeit, pagaidām, patīk. Man ir komfortabli, man te  patīk, es spēlēju un man šajā sezonā ir arī mērķi. 

Vai bijāt pazīstami ar Sandi Ozoliņu pirms sezonas Rīgā?

-Mēs bijām spēlējuši viens pret otru, bet nebijām nekas vairāk kā tikai paziņas. Tagad mēs sarunājamies un sēžam blakus pārbraucienu laikā. Viņš ir lielisks cilvēks, īsts līderis. 

 Rīgā ir daudz līdzjutēju-  fotogrāfijas, autogrāfi, personīgie fani…

-Šeit viņu ir ļoti daudz  un tas ir obligāti. Vajag dalīt ar viņiem savu laiku- viņiem tas patīk, un es šo procesu neapstādinu. Viņiem patīk, viņi veido atmosfēru, bet es parakstos, fotografējos. Man nav vienalga. 

Rubrikas „Tikšanās Tokyo” galvenais jautājums. Kurš mūsu komandā ir pats simpātiskākais? Atbildes, vienmēr, ir negaidītas, bet Miķelis ir līderis.  

-Kriss Holts! (jokoju) Es domāju, ka Soča! (Kristaps Sotnieks). Bet no leģionāriem lai ir Frederiks, viņam ir zviedru sprogas.

Parakstīsiet mums kaut ko, par piemiņu?

-Protams! Visu labu!

 

Jelizaveta Alferjeva, Dinamofans

Resursi internetā: TIKŠANĀS „TOKYO” AR DŽEIMIJU LUNDMARKU

• Komentārs...
• Pievienot komentāru